Latvijas Universitātes pētnieki atklājuši paaugstinātas dzīvsudraba koncentrācijas melnā stārķa olu čaumalās, membrānā un fēcēs. Tas apstiprina līdzšinējās aizdomas par dzīvsudraba piesārņojumu vidē. Ko tas nozīmē melnā stārķa un citu putnu populācijām? Un kā šis toksiskais elements nonācis Latvijas dabā?

To studijā vaicājam Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta pētniecei Andai Ābolai un Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes maģistrantūras studentei, laborantei Antonijai Rimšai.

Ik pa laikam mūsu raidījumā tiek citēta renesanses laika ārsta Teofrasta Paracelza frāze, ka viss ir inde, bet tikai mērs ir tas, kas to padara nekaitīgu.

Tā, piemēram, dzīvsudrabs ir sastopams dabā oksīda veidā, un mēs par to pat nepiedomājam, taču ir faktori, piemēram, rūpniecība, kas var sekmēt dzīvsudraba pastiprinātu nonākšanu vidē, īpaši ūdenī. Tālāk sākas stāsts par to, kā no ūdens vides ar zivju starpniecību dzīvsudrabs nonāk melno stārķu organismā.

Bet toksisku jeb indīgu vielu savienojumi dabiski veidojas arī vairākos Latvijā sastopamajos augos, piemēram, neaizmirstulītēs, ārstniecības vēršmēlēs un parastajās krustainēs.

Vides risinājumu institūta pētnieki šobrīd strādā pie projekta, lai izzinātu, cik lielā mērā un kādā veidā minēto augu indīgās vielas nonāk ārstniecības augos, kā arī – ir vai nav cilvēkam bīstamas šīs vielas. Par to iztaujājam Vides risinājumu institūta vadošās pētnieces Artu Kronbergu un Ilvu Nakurti.