Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks, LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu zinātniskās izpētes komisijas loceklis Uldis Krēsliņš stāsta par VDK un represīvā psihiatrija Latvijā.

„Represīva psihiatrija nav īpaša psihiatrijas nozare, atšķirība ir mērķī. Šo psihiatrisko izmeklēšanu veica Rīgas Psihiatriskās slimnīcas un Psihoneiroloģiskā dispansera ārsti, bet šīs psihiatrijas mērķis vairāk bija politisks, saistīts ar cilvēku politiskajiem uzskatiem un darbību,” skaidro Uldis Krēsliņš.

„Represīvā psihiatrija Padomju Savienībā aizsākās jau 20. gadsimta 20. gados, 50. gadus sākumā bija neliels pieklusums un atkal plaši šī prakse atsākās 60. gadu sākumā, kad tā laika PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs izvirzīja tēzi, ka tikai psihiski slims cilvēks var būt pret padomju iekārtu. Šis postulāts kļuva par aizsākumu arvien plašākai speciālo psihiatrisko slimnīcu celtniecībai visā Padomju Savienībā. Represīvās psihiatrijas praksi pastiprināja Jurija Andropova nākšana pie varas VDK priekšsēdētāja amatā 1967. gadā, kurš cīņā pret disidentiem plaši izmantoja represīvo psihiatriju, lai attaisnotu to, ka PSRS nav politisko ieslodzīto.”

Plašāk ar Ulda Krēsliņa pētījumu var iepazīties šeit.