Stāsta Viļa Plūdoņa muzeja vadītāja Elīna Kūla-Braže

Vai zini, ka dzejnieks Vilis Plūdons vienlaicīgi strādāja Rīgā par skolotāju un uzturēja lauku saimniecību dzimtajās mājās Lejeniekos Bauskas novadā, Ceraukstes pagastā?

Par Plūdoņa saimnieciskās dzīves aspektiem vēstī viņa arhīvā saglabātie līguma ar rentniekiem. Šos līgumus sastādījis pats Plūdons, tajos izpauzdams savu saimniecisko tvērienu, lauksaimniecības zināšanas un daiļrunības prasmes.

Plūdoņa rentnieku līgumi pārstāv kādu vēl nedefinētu, atsevišķi neizdalītu Plūdoņa literatūras žanru. Neņemot vērā dzejnieka liriskos izteicienus, varam uzzināt daudz reālus faktus par viņa saimniecību. Šeit jāpaskaidro, ka Plūdoņa rentnieku līgumos galvenās personas ir mājīpašnieks Plūdons un graudnieks jeb rentnieks.

Jau līgumu ievadā uzsvērts, ka mājīpašnieks, kā saimnieks Plūdons sevi dēvēja, jāklausa uz vārda. Līgumos teikts tā: "Ja mājīpašnieks graudniekam aizrāda, lai viņš tā un tā rīkotos, tad graudniekam bez pretimrunāšanas un kurnēšanas mājīpašnieka aizrādījumi jāņem vērā un pēc tiem jārīkojas."

Sekoja arī sīks saimniecības – gan dzīvojamās mājas un saimniecības telpu, gan dārzu un aramzemes sadalījums. Detalizēti aprakstīti rentnieka pienākumi un saistības: "Visu graudnieka lietošanā nodoto dzīvo inventāru jāglabā, jātaupa un jātur vislabākajā kārtībā. Par visu no mājīpašnieku saņemto inventāra māju īpašnieks saziņā ar graudnieku sastāda sīku sarakstu, pēc kura vēlāk graudnieka lietošanā uzticētais inventārs jānodod atpakaļ mājīpašniekam tikpat labā stāvoklī, kādā viņš to ir saņēmis."

Rentniekam bija jāgādā arī par ceļa labošanu, jālabo žogi, jātīra skursteņi un jāpilda arī dažādi darbi pēc nepieciešamības. Visi darbi bija jādara tā, kā mājas īpašnieks to noteicis.

Ar atsevišķu līguma punktu Plūdons centās kontrolēt arī saimes ļaužu sastāvu: "Nekādus liekus piedzīvotājus Lejenieku mājās bez īpašnieka ziņas graudnieks nedrīkst pieņemt un pieturēt. Tāpat arī graudnieku saimes ļaudīm jābūt tādiem cilvēkiem, pret kuriem mājīpašnieks neceļ nekādus iebildumus."

Plūdonim bija ļoti laba muzikālā gaume, un tādēļ viņš līgumā bija ietvēris tādu punktu: "Nekādus troksni taisošus kroga mūzikas instrumentus, kā gramofonus, patafonus un citus, graudnieks nedrīkst mājīpašnieka uzturēšanās laiku Lejniekos lietot." Plūdons mīlēja klusumu un kārtību.

Plūdons jaunībā bija iemācījies spēlēt vairākus mūzikas instrumentus: klavieres, harmoniju, meža ragu un vijoli. Plūdons savas muzikālās prasmes izmantoja skolotāja darbā, jo cariskās Krievijas laikā skolotājiem stundās bija jāmāca bērniem dziedāt gan garīga, gan laicīga rakstura dziesmas.

Plūdonim piederēja 55 hektāri zemes, no kuriem apmēram 30 hektāri bija aramzeme. Šajā saimniecībā viņam bija divi zirgi un 8 vai 10 govis. Kāda no Plūdoņa darbiniecēm pat atcerējās govju vārdus: Lauma Raibaļa un Vārpa, visas Latvijas brūnā šķirne un vēl viena – pelēka.

Viens no neparastākajiem pakalpojumiem, kas bija jāveic rentniekam, bija šāds: "Septembra mēnesī, kad mājīpašnieks un tā piederīgie pārvācās uz Rīgu, mājīpašnieks ņem sev no ganāmpulka vienu govi, kādu tas vēlas. Šī govs graudniekam jāatgādā kārtīgi pa dzelzceļu uz Rīgu."

Jāpiebilst, ka no Lejeniekiem līdz Bauskas stacijai gotiņai bija jāmēro ceļš kājām apmēram 10 kilometrus! Tad jābrauc ar vilcienu caur Jelgavu līdz pašam Torņakalnam, kur dzīvoja dzejnieks ar ģimeni. Jāsaprot, ka tā bija nepieciešamība, lai Plūdoņa kuplā ģimene, kurā auga septiņi bērni, būtu vienmēr nodrošināta ar svaigiem piena produktiem.

Par Plūdoņa izdomu saimniecībā liecina arī nelielu rūtiņu lapiņa viņu arhīvā, uz kuras uzrakstītas ģimenes ēdienkartes variācijas.

Ko tad ēda Plūdoņa ģimene? Ēdienu saraksts: sausi kartupeļi ar siļķi un biezpienu, kartupeļi ar zupu, kartupeļu ķiļķeni, kartupeļu biezputra, putraimu un kartupeļu biezputra, putraimu biezputra, piena putra, skābeņu zupa, zirņu zupa, ķiļķeni, rīsu zupa, makaroni, siļķu pudiņš un auzu tume.